Vakardiena pārpildīta ar notikumiem un emocijām, un pa lielam tas viss bija viens liels sūds. Nu, ja tā godīgi. Nē, protams, ka bija arī labas lietas, piemēram…. guvu savādākus priekšstatus par vārdiem “labi” un “interesanti”. Ar Ditusu apspriedām to, cik šie vārdi ir kļuvuši nodrāzti un zaudējuši savu patieso nozīmi un nozīmīgumu. Dziļas domas bija, patiesi. Kā arī izdomāju, ka mums ar Spuriņu, laikam, ir platoniskā mīlestība. Stulbi, ka tikai platoniskā, bet gan jau kādu dienu viņš saņemsies un kļūs par īstu vīru.
Šodien sanāca kaut kā vairāk padomāt par tām šķiršanās lietām un esmu sapratusi, cik tas viss patiesībā ir muļķīgi. Tu esi kopā ar cilvēku un tad vairs neesi. Kas tavā dzīvē mainās? Tak nekas, vairāk laika paliek pašam priekš sevis. Un punkts. Šī tēma man ir izsmelta. Ir tikai viena piebilde. Ja tu pieņem lēmumu un izsaki savu viedokli un vēl pasaki, ka esi pārliecināts par to, ko dari, tad kā tu vari pēc mazāk nekā 24h iedirst pats sev sejā un mainīt viedokli? Trūkst pašcieņas un spējas pastāvēt par savu viedokli. Vai arī tu vienkārši esi ļoti vājš. Pfu.
Godīgi sakot, es jau esmu aizmirsusi, kā ir rakstīt blogu, jo tiešām jāpiepūlas piedomāt pie katra no rakstiem, ko veicu. Kaut gan vakar saņēmu komplimentus, ka esmu kā profesionāla blogere. Tas bija patīkami. Paldies, Nik. 
