Nedomas kadrā

Šie mirkļi, kad visu gribas sākt tā… – no tīras lapas. un tad pamazītiņam lūgt, lai tu piejauc manai dzīvei krāsas. bet akvareļu, jo tās kopā jaucas tik patīkami. mazlietiņ no visām… un pa virsu visam mazliet balto naivumam, lai ir sajūta, ka tomēr vēl ko var labot. bet neturi tās krāsas ilgi vaļā un neliec man gaidīt kamēr sāksi zīmēt manus dzīves ceļus, citādāk tās sakaltīs un atkal būs jāsāk no jauna.

jauna balta lapa.

don’t you wish that you could have me now

es pagaidīšu…. tikmēr balto lapu pierakstīšu ar bezsvarīgiem vārdiem no mūzikas fonā.

i like it better with no strings attached

Advertisements

tas nav citrons.

ziniet, man ļoti garšo citrons. viņš ir tāds skābens. liek saviebties manai sejai katru reizi, kad kaut ar mēles galiņu pieskaros šī augļa tekstūrai, bet tas nemaina faktu, ka man viņš garšo. un katru reizi, kad iedomājos par viņu, man mutē saskrien siekalas. arī forma un krāsa viņam ir tieši piemērota manai gaumei. cik ūdens glāzes ir jāizdzer, lai nejustu gardā citrona pēcgaršu savā organismā?

es izdzēru divas…. ziniet, – nelīdz. man nekas nelīdz. es vēl jūtu to citronu un gribu viņu vēl.

atdod man manu saldo garšu mutē. beidz dedzināt manas iekšas, tu, citrons!

dialogs ar nakti

atceries bērnībā, tās putiņas, kuras vecmāmiņa smēla nost ar karoti, kad vārīja ievārījumu? tik saldas, tik lipīgas, bet tu tik naski laizīji to karoti, ka pat aizmirsi par pārējo ievārījumu, kuru varētu pielikt svaigi ceptām pankūkām un apēst ar gardu muti, bet nē.. putiņas.  tās  putiņas smēla nost, jo tā ir sliktākā ievārījuma daļa… vismaz es tā pieņemu, ka tas tāpēc..

es esmu putiņas. jums ir tendence izgaršot manu saldumu un lipīgumu, bet kad pienāk laiks vakariņām, kad beidzot var nobaudīt pašu ievārījumu ar tām pankūkām bonusā, – tu jau esi pieēdies. pasaki <paldies>, piecelies no krēsla un aizej.

ej. būsim drastiski. kā karā. ja tā kāja pūst, tad jācērt nost.

tā gadās.

Pirmo pasaules karu interesantu padarīja divi amerikāņu izgudrojumi – ložmetējs un dzeloņstieple, bet manu dzīvi īpaši interesantu padara grāmatas un sekss. Jums noteikti liekas, ka ir skaidrs kāpēc sekss, – jo tas sagādā baudu, bet es Jums teikšu, ka jūs kļūdāties. Nē, protams, sagādā baudu. Tomēr interesantākais ir tas kā līdz tam tikt. Ne gluži burtiskā vārda nozīmē, bet vienkārši šis process – vīriešu darbība, viņu skatieni un izteicieni.. ir bezgala interesanti noskatīties šajā teātrī. Ak, un kad viss ir galā! Attieksme, mani draugi, attieksme ir pats labākais, kas var būt.

Vīrieši, kuriem patika, bet ir vienalga, kuri ir gatavi uzreiz ieslēgt televīzoru

Vīrieši, kuriem tik ļoti patika, ka gribēs to atkārtot vēlreiz… un jau pēc 15min

Vīrieši, kuriem patika, izbaudīja, izjuta un gribēs vēl… kad vien tu būsi gatava

Vīrieši, kuriem patika, gribēs vēl, bet jāskrien mājās pie sievas

Vīrieši. Viņiem visiem patīk, bet katram ir savs iemesls izlekt no gultas, rīt tev piezvanīt un apjautāties: “Kā iet? Vai viss kārtībā?” un, iespējams, nekad vairs neatzvanīt, bet, ja atzvana -… tad seko interesantākā attieksmes daļa – uzvedība, kad esat sabiedrībā. Ak, šie zīmīgie, dziļie, koķetējošie skatieni, tie ir viņiem visiem, jo visiem tak patika un gribēsies vēl… un viss. Principā ar to stāsts arī beidzas. Nē, tas iespējams turpinas vēl un vēl un vēl tik uz riņķi, bet tad tas tik un tā izbeidzas, jo kādam beidzot apnīk šis riņķī-apkārt, un kāds piezemējas. Bet tas nekad neesi tu. Un es tagad nedomāju nevienu konkrētu, bet Jūs visus, jo mums visiem tā gadās, bet tie nekad neesam mēs.

bet runājot par grāmatām, tur viss ir vienkāršāk. tu izdzīvo citu dzīvi. izbaudi kādu piedzīvojumu. it īpaši, ja tev ir tāda fantāzija kā man. iegūsti dažus labus padomus, pāris citātus… un pēc kāda laika pārlasi vēlreiz, lai kārtīgāk izprastu vai smeltos iedvesmu. vismaz tā daru es.

Jūs esat lasījuši “Baltos oleandrus”? Es nē. Bet vajadzētu. Man ieteica.

.. un vēl man ieteica, lai mājās paņemu rupjo sāli, aplaizu pirksta galu un iemērcu to sālī…( nē, šis nebūs viens no “I saw it in a porn” sižetiem! ) .. sāls esot jāuzliek uz mēles un jāļauj tam izšķīst. tas domāts pēcskūpstiem… kad tava mute pavērusies baudā kādam, kas nav tā vērts.

“Trīs minūtes pēc seksa” /Zīda čūska/

“..gribat zināt, ko jūt vīrieša sirds? ..pajautājiet viņam to čukstus trīs minūtes pēc seksa..

ja viņš tikai gurdi un apmierināti runās par lielisku labsajūtu, tad ziniet – viņa sirds nejūt neko ..var ģērbties, var slēgt iekšā televīzoru un var iet tālāk katrs uz savu pusi

.. bet, ja viņš kaut pusvārdā ieminēsies, cik jūs esat lieliska, ļaujieties tam noticēt, tad runā viņa sirds

.. tā ir, vispatiesākie vīriešu komplimenti ir dzirdami trīs minūtes pēc seksa, un nav šaubu, ka vismelīgājie tie ir

trīs minūtes pirms

.. par rūdītiem meļiem, Žak, es tomēr negribētu šoreiz runāt .. rūdīti meļi trešajā minūtē jau ir prom, un sieviete, vienalga, jūtas lieliski .. un rūgtā pēcgarša nāk tikai

pēc tam”

Deja.

Vai ir iespējams saslimt ar deju? Jā, pavisam noteikti. Redziet, jo šobrīd es esmu ar to saslimusi. Kad bijām festivālā, kur istabiņās un uz ielas bija lieli mīnusi, es neslimoju, jo dejoju visās iespējamajās vietās. Bet šonedēļ nav bijis neviens mēģinājums, neviens pats dancis nav uzgriezts ar manām kājelēm. Laikam tādēļ es esmu saslimusi. Tīri fiziski. Un arī morāli.

Jūtos pat tā nedaudz muļķīgi, jo tā vien gribētos piezvanīt Džurim ar Tomiņu un pateikt:”Viss, čaļi, šovakar mēs dejosim!” Bet jūs jau noteikti iedomājaties kādu noteiktu tautas deju vai vienkārši pakaļas kratīšanu, bet nē. Šīs dejas ir īpašas. Tā ir riktīga zaļumballes sajūta šajā aukstajā ziemā. Tā mani pēdējo reizi grieza pirms 3 gadiem mammas brālis, bet, šķiet, ka pat ne uz pusi tik traki kā Džuris.

Dejadejadejadeja

Ir

vieta

tikai

dejai..